Lai arī Eiropas līderi bija lēmuši par vairāku monarhiju un veco robežu atjaunošanu, revolūcija bija izmainījusi gan sabiedrību, gan sistēmu. Revolūcijas pirmā fāze bija ar liberālu ievirzi, mērķi nodrošināt cilvēka un pilsoņa tiesības, izbeigt tirāniju. To panāca ar rakstītiem vārdiem – deklarācijām un likumdošanu. Otrā fāze iestājās drīz pēc pirmās un bija krietni radikālāka, ar mērķi fundamentāli pārveidot franču sabiedrību. To panāca ar rīcību, piemēram, karaļa gāšanu, un likumi tika pieņemti tikai, lai to attaisnotu. Lai gan Napoleons atcēla daudzas no radikālās un liberālās revolūcijas laikā pieņemtajām reformām, idejas par tautas varu, tiesībām uz vārda brīvību un protestiem saglabājās. Ārpus Francijas robežām Napoleona darbība bija iznīcinājusi un pēc tam atjaunojusi valstu robežas, iekustinājusi pārmaiņu procesus, kurus nebija iespējams pilnībā apturēt.
Pateicoties straujajām izmaiņām, kuras Eiropa piedzīvoja vienas paaudzes laikā, sāka iezīmēties modernā valstu sistēma. Pretošanās Napoleona uzspiestajai, svešajai kultūrai un vērtībām iedvesmoja patriotiskas jūtas ieņemto teritoriju iedzīvotājos, un tās būtiski ietekmēja Eiropas tālāko politisko attīstību. Citās Eiropas valstīs izveidojās valdības, kuras ļoti baidījās no revolucionārām idejām un centās tās apspiest savos pavalstniekos, iestājās pret jebkādām reformām. Lielā revolūcija un Napoleona valdīšanas laiks atstāja frančos dziļu pieķeršanos vienlīdzības idejām, pilsoņu tiesībām un brīvībām, kā arī nacionālajam pašlepnumam. Pateicoties tam, ka Francija savu impēriju bija izvērsusi pāri lielai daļai Eiropas, jaunais skatījums uz valsts pārvaldi un pilsoņu tiesībām tiešām bija izplatījies ārpus Francijas robežām. “Brīvība, vienlīdzība un nacionālisms […] tagad bija Eiropas dzīves īstenības pamatakmens.”